Aija Tomase, Aijas Tomases foto
«Tagad esmu iemācījusies pateikt nē, esmu beigusi skriet un novērtēju katru dzīves mirkli,» saka Žanete Pius. Pirms septiņiem gadiem viņai konstatēja divas vēža formas.
Ventspilniece priecājas par to, ka slimība ir pierimusi, bet viņa vēl atceras 2013. gada martu, kad pati sataustīja krūtī bumbuli. «Pirms tam bija vairākas norādes, ka ar veselību kaut kas nav kārtībā. Turējās nedaudz paaugstināta temperatūra, bija divi ģīboņi, jutu lielu nogurumu, gribējās atpūsties. Galvā pat ienāca tāda doma, cik labi būtu kādu gadu nestrādāt. Esiet uzmanīgi ar savām vēlmēm, jo tās piepildās!» Zemapziņa Žanetei čukstēja, ka kaut kas nav labi, viņa iekrita kā ūdenskritumā. Kad tika sataustīts bumbulis, viņa ātri vien nonāca Stradiņos, un ārsts paziņoja, ka pacientei ir ļaundabīgs audzējs ar metastāzēm. Žaneti, kā viņa pati raksturo, 9. aprīlī operēja burvīgais un atsaucīgais ķirurgs Aldis Doļģis. Viņš brīdināja, ka būs nepieciešama ķīmijterapija un staru terapija. Pēc divām nedēļām ventspilniecei paaugstinājās temperatūra, sasniedzot teju 40 grādu robežu, bija drudzis. «Piezvanīju dakterim Doļģim, bet viņš teica: «Žanete, no manas puses viss ir tīrs! Kad tu pēdējo reizi biji pie ginekologa?» Atbildēju, ka pirms pusgada. Ārsts sarunāja savu kolēģi, kuru tagad saucu par savu sargeņģeli. Tā ir ginekoloģe Baiba Lesiņa-Korna. Kad viņa veica izmeklējumus un cieši raudzījās ekrānā, sapratu, ka nav labi, nepavisam nav labi… Viņa man rādīja tumšus riņķīšus un teica, ka tās visas ir metastāzes. Olnīcu vēzis bija jau trešajā stadijā, robežojoties ar ceturto. 16. maijā notika operācija. Ārste, kaut tas viņai nemaz nebija jādara, nāca pie manis ik pēc divām stundām un teica, ka reti satiek tādas cīnītājas kā mani, kuras neraud un nekrīt histērijā.»
Šajā periodā sieviete labprāt uzrunāja citus onkoloģijas pacientus, lai uzzinātu, kā norit viņu ārstēšana. Daudzi no šiem cilvēkiem joprojām turas, bet tikpat daudzi jau devušies mūžībā. Nav jau tā, ka Žanete nenobirdināja nevienu asaru. Uzzinājusi par savu diagnozi, viņa visu dienu raudājusi, bet tad saņēmusies un sākusi darīt to, ko ieteikuši ārsti. Stiprināja optimistiskie cilvēki, kurus viņa pazina un iepazina, – daži no viņiem kļuva par labākajiem draugiem. «Mēs sākām ceļot un darīt to, kam pirms tam neatlika laika, jo bija jāstrādā, jāstrādā, vajag to un šo, bet nevajag! Ir jāapstājas un jāpadomā, vai ir vērts visu laiku skriet. Cilvēks var būt laimīgs vienkārši dzīvojot un elpojot, pasēžot uz soliņa saulītē… Man to iemācīja slimība, jo pirms tam es, tāpat kā daudzi citi, rāvos uz visām pusēm, centos palīdzēt citiem pat tad, ja man to neprasīja. Nemācēju teikt nē, lai gan reizēm nebija manos spēkos iet un darīt. Tagad saprotu, ka mums nav jādzīvo otra cilvēka dzīve.»
Žanetei bija smaga ķīmijterapija, arī starošana nebija viegla, bet jau 11. janvārī viņa – starojoša un smaidoša, bet ar ļoti īsiem matiem – atgriezās darbā. Viņa ir lietvede uzņēmumā ADI. «Kopš pirmās operācijas bija pagājuši desmit mēneši, bet es sapratu, ka varu atsākt darbu. No katra paša ir atkarīgs, vai viņš izplūst kā ķīselis vai arī iet un dara. 2013. gada janvārī es sev uzdāvināju mazu sunīti, un man viņš bija jāved laukā. Tas arī palīdzēja saņemties. Atkārtošos, bet man ir kolosāli draugi. Ja es kaut ko nevarēju izdarīt, ja pēc operācijām cēlos un kritu, viņi bija klāt un veda mani pie rociņas staigāt. Kustība ir dzīvība! Vēl man palīdzēja tas, ka noteicu sev mērķus, jo pretējā gadījumā nebūtu intereses dzīvot. Pirmais, ko izvēlējos, bija ceļošana. Uzdāvināju vīram braucienu uz Čehiju – pirms tam ārzemes nebijām apmeklējuši, savukārt pēc tam nāca Spānija, Grieķija, Holande. Mans otrs lielais mērķis ir sagaidīt mazbērnus. Mums ar vīru ir divi burvīgi dēli, un es ļoti gaidu viņus pēcnācējus.»
Piecus gadus pēc operācijām ventspilniece regulāri devās uz pārbaudēm, ik rītu pateicoties visaugstākajam par to, ka ir dota vēl viena diena. Viņasprāt, ir ļoti būtiski pateikties katram, kurš palīdz. Žanete neslēpj, ka paziņu lokā bija arī tādi cilvēki, kuri, uzzinājuši par viņas saslimšanu, apjuka un nesaprata, kā ar viņu kontaktēties. Bet nav nekas vienkāršāks, viņa saka, kā paņemt telefona klausuli un vienkārši piezvanīt, apvaicājoties, kā klājas, iespējams, ir vajadzīgs atbalsts. «Jā, daži varbūt domā, ka esmu kļuvusi iedomīga, bet tā nav. Mīlu ne tikai sevi, bet arī tos, kas ir man apkārt, vienlaikus protot pateikt nē tām lietām, kas man nav vajadzīgas. Es domāju, sabiedrībā biežāk jārunā par onkoloģiju, jo daudziem ir iesīkstējuši stereotipi un to dēļ cilvēki baidās atzīties, ka ir saslimuši. Viņi bīstas no aprunāšanas, bet vēzis taču nav lipīgs! Manai draudzenei tas pēc desmit gadiem ir atgriezies; es viņu uzmundrinu un saku, ka jādara viss, ko saka ārsti. Uzskatu, ka mums Latvijā ir ļoti stipra medicīna (tāpēc īpaši neatbalstu ziedojumu vākšanu, lai ārstētos ārzemēs), tikai ne visām vēža formām var atrast zāles. Es pati reizi mēnesī apmeklēju dziednieci, kuru mani atbalsta morāli, bet arī viņa uzsver, ka jāsadarbojas ar mediķiem. Protams, arī viņi nezina, cik katram no mums atvēlēts dzīvot, tomēr tas nenozīmē, ka jānolaiž rokas. Man galvā ir neliels veidojums, bet tas nav ļaundabīgs. Tas ir tikai sabiezējums un nav nekas traks. Starp citu, man ir invaliditāte, bet grupu iedeva tikai otrajā reizē. Pirmajā pateica, ka tik skaista un jauna sieviete nav nekāds invalīds. Es stāstīju, ka esmu stipra, tomēr gribu uzsvērt, ka negatīvās emocijas nevajag paturēt sevī, tās jāizlaiž laukā. Ja ir bimbājamā diena, tad var droši paraudāt, aizsprostojumu pārraut var palīdzēt arī izkliegšana mežā. Katram savs, bet visiem kopā – dzīvība.»
Dzīvespriecīgā Žanete katru rītu pateicas visaugstākajam par to, ka ir dota vēl viena diena.
