Ziedojiet tiešsaistē!
Drošības tīkla platforma
Sākums Piesakies jaunumiem e-pastā
Rita Turkina sarunā ar sertificētu ergoterapeitu, fizisko aktivitāšu fiziologu, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru un doktora grāda pretendentu Rūdolfu Cešeiko
Rūdolfs Cešeiko ir pirmais Latvijā, kas aktualizējis fizisku aktivitāšu nozīmīgumu vēža pacientu dzīvē. Kā izrādās, jebkura fiziska aktivitāte cilvēkam, kuru skārusi onkoloģiska diagnoze, spēj uzlabot ne vien fizisko formu, bet arī emocionālo stāvokli.
Fiziskās aktivitātes kopumā ir plašs jēdziens, taču šajā gadījumā uzmanība tiek vērsta galvenokārt uz divām fizisko aktivitāšu sadaļām – aerobo slodzi un muskuļu spēku. Aerobo slodzi panāk, vidēji 30 minūtes veicot dažāda tempa pastaigas vai skrējienus trīs līdz četras reizes nedēļā, savukārt spēka treniņus veic ar hantelēm vai trenažieriem, noslogojot lielās muskuļu grupas (kāju, muguras, krūšu muskulatūru) atbilstoši pacienta spēka līmenim. Šīs aktivitātes nepieciešamas, lai pacientu fiziskās spējas, kas ārstēšanas laikā samazinās, noturētu noteiktā līmenī un pat paaugstinātu.
Vēl pavisam nesen valdīja uzskats, ka pacientam ar onkoloģisku slimību nav ieteicams vai pat ir aizliegts nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, lai gan šādam uzskatam nebija nekāda pamatojuma. Tagad uzskats visā pasaulē ir mainījies un fiziskas aktivitātes onkoloģijas jomā kļūst arvien populārākas, turklāt – bieži vien tās tiek pat īpaši rekomendētas.
Arī Latvija ir devusi savu artavu šajā pētniecības virzienā, kas ir salīdzinoši jauns un strauji attīstās. Kopā ar kolēģiem no Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Onkoloģijas centra esam sagatavojuši divas zinātniski pamatotas publikācijas, kurās analizējam augstas intensitātes spēka treniņus onkoloģiskas slimības ārstēšanas laikā.
Galvenie secinājumi, kas pētījumos gūti: fiziskās aktivitātes ir efektīvas, tās palīdz, ir drošas, pieļaujamas un pat nepieciešamas.
Latvijai vajadzētu tiekties būt vienai no pirmajām valstīm, kur fiziskas aktivitātes onkoloģijas pacientiem kļūtu par rutīnu – sākotnēji vismaz konsultāciju līmenī un vēlāk jau arī kā nodarbības, kas pieejamas katram pacientam.
Jāsaka gan, ka lielai daļai cilvēku (tostarp arī man pašam) uzsākt veikt fiziskas aktivitātes ir jāpiespiežas. Palīdz tas, ka saprotu aktivitāšu jēgu. Kas attiecas uz onkoloģiskiem pacientiem – šķiet, ka viņiem trūkst informācijas un iedrošinājuma. Tāpat informācijas trūkst arī ārstiem, jo pagaidām ir šaurs to speciālistu loks, kuri ir iedziļinājušies šajā jomā, to akceptē un pacientus nosūta tālāk – pie manis vai citiem nozares pārstāvjiem, kas detalizēti pārzina, ko, cik daudz, cik bieži, kā arī kurā brīdī šie pacienti drīkst veikt. Mēs rūpīgi plānojam fizisko aktivitāšu grafiku, jo, piemēram, nedēļā, kad plānota ķīmijterapija, no fiziskas slodzes labāk atturēties vai izmantot lēnas, mierīgas aktivitātes, bet nedēļu pēc tās augstāka slodze varētu būt nepieciešama.
Cilvēki bieži vien mēdz jaukt fiziskās aktivitātes ar kaut kāda veida sportisku sasniegumu nepieciešamību. Kad cilvēkam paskaidrojam paredzamos ieguvumus un jēgu, viņam rodas izpratne un motivācija darīt.
Pie manis pacienti nonāk lielākoties brīdī, kad ārstēšana tikko ir uzsākta vai drīzumā tiek plānota, līdz ar to emocionālais fons ir ne tik možs un pozitīvs. Šādos gadījumos parasti detalizēti izrunājam plānu un uzsākam veikt fiziskas aktivitātes divas reizes nedēļā klātienes nodarbībās. Papildus pacients fiziskās aktivitātes veic arī mājās. Šādā veidā, neraugoties uz to, ka notiek intensīva ārstēšana, cilvēka fiziskās spējas ievērojami uzlabojas un viņš ne vien jūtas labāk, bet arī spēj turpināt savas darba un sociālās dzīves attiecības, ir pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, spēj fiziski vieglāk pārciest visu ārstēšanas kursu, kā arī ir pozitīvāk noskaņots, ar lielāku motivāciju un cīņassparu, ejot cauri visam sarežģītajam ārstniecības procesam.
Pašlaik pacienti pēc palīdzības var vērsties pie jebkura no funkcionālajiem speciālistiem – fizioterapeita vai ergoterapeita – vai fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsta. Ideālā variantā pacients varētu uzrunāt savu ārstējošo ārstu onkologu vai vērsties onkoloģisko pacientu atbalsta biedrībā “Dzīvības koks” ar lūgumu noorganizēt iespēju nokļūt uz konsultāciju tieši pie Rūdolfa Cešeiko.
Iedrošinājumam jāpiebilst – ja vien ārsts nesaredz kādas kontrindikācijas, kas varētu apgrūtināt veikt fiziskas aktivitātes (piemēram, dažāda veida traumas vai būtiskus ekstremitāšu kustību ierobežojumus), onkoloģiskā diagnoze noteikti nebūs limitējošais faktors iesaistei fiziskās aktivitātēs – katram pacientam nodarbību plāns tiks izveidots individuāli un atbilstoši viņa spējām.
Foto: Dzivibas koks
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada novembra numurā!
