Vai slimība ir attiecību pārbaudījums

Kāpēc tas ir svarīgi?

Runājot par onkoloģiju, ir pierasts uzsvērt diagnostikas un ārstēšanas iespējas, taču tikpat svarīgi ir - kā vistuvākie cilvēki reaģē uz slimību, kā viņi saprot savu lomu jaunajā situācijā? Vai ir gatavi palīdzēt, vai vēlas no tā norobežoties? Biedrība “Dzīvības koks” nodrošina psihosociālās rehabilitācijas programmas cilvēkiem pēc onkoloģiskas slimības, tajā skaitā - īpašas programmas pāriem, kuros vienam no partneriem bijusi onkoloģiska slimība. Biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe: “Ar aptauju vēlējāmies pievērst uzmanību jautājumiem par partnearattiecībām, to lomu slimības izraisītās krīzes pārvarēšanā, kā  arī vēlējāmies saprast, kā cilvēki novērtē šo problēmu, vai par to vispār būtu jārunā?” Kā rāda pētījumi citās valstīs, tad ģimenes stāvoklis un savstarpējās attiecības būtiski ietekmē ārstēšanas rezultātu un dzīves kvalitāti.

 Aptaujas rezultāti

“Dzīvības koks” miniptaujā par derīgām tika atzītas 80 anketas, kurās atbildes tika sniegtas uz 6 daudzizvēļu jautājumiem, pieņemot, ka sarežģīto dzīves situāciju raksturot ar vienu atbildi būtu grūti.

Aptaujā tika iekļauti divi līdzīgi jautājumi, kuri parāda situāciju no pacienta un tuvinieka skatupunkta: Ja esat pacients, kāda bija partnera reakcija uzzinot par Jūsu diagnozi? Ja esat tuvinieks, kāda bija Jūsu reakcija uzzinot par partnera diagnozi?

42% pacientu uzskata, ka partnera attieksme bija saprotoša un atbalstoša. Savukārt 53% tuvinieki uzskata, ka ir pilnībā sapratuši un atbalstījuši savu partneri, kuru skāris vēzis.

43% pacientu uzskata, ka partneris ir praktiski palīdzējis un atbalstījis. 70% tuvinieku uzskata, ka ir praktiski palīdzējuši un darījuši visu, kas viņu spēkos, atbalstījuši.

10% pacientu atzīst, ka partneris izturējies neitrāli, kā parasti, savukārt divas reizes vairāk – 23% tuvinieku šķiet, ka viņi bijuši neitrāli, izturējušies kā parasti.

Apkopojot pacientu atbildes uz  trīs līdzīgiem atbilžu variantiem, kuru galvenā doma bija: partneris bija apjucis, nezināja ko darīt; nespēja izturēt slimības radīto spriedzi, meklēja mierinājumu ārpus ģimenes; brīžiem kļuva agresīvs – šīs atbildes atzīmējuši 42% pacientu un 43% tuvinieku. Kā raksta kāds pacients:”Nepalīdzēja īsti ne ar ko. Vēroja visu no malas, it kā tas uz viņu neattiektos...”

 Uz jautājumu: Kādas jomas slimība ietekmē un izmaina visvairāk? – 70%  respondenti ir atzīmējuši psihoemocionālo klimatu ģimenē; 64% – ieradumus un ikdienas rutīnu; 51% – finansiālo situāciju; 34% slimība atstājusi ietekmi uz seksuālo dzīvi; 34% socializēšanos, kontaktus ar citiem cilvēkiem; 19% – pāra attiecībām kopumā.

Uz jautājumu, vai vēzis var ietekmēt pāra attiecības, patiesībā ir divas atbildes – jā un nē. Taču aptaujā ieraudzījām nianses. 38% respondentu uzskata, ka tās kļūst stiprākas un partneri saliedējas kā komanda; 29% atzīmējuši atbildi, ka pāra attiecības var mainīties, jo veselais var justies nobijies un nesaprasts; 21% – pāra attiecības var kļūt vājākas jo pacients jūtas nesaprasts; 19% atbilžu uzsvērts, ka nekas nav bijis kā iepriekš, viss sabrūk;  5% – viss norit kā parasti, nekas nemainās. Kā raksta kāds atbildētājs: “Attiecības izjuka, jo veselais nevēlējās ņemt dalību šajā procesā”.

Uz jautājumu – Kāda ir Jūsu pieredze vai novērojumi par to, kā dzīvesbiedri pārvar slimību?-43% atzīmējuši atbildi, ka attiecības kļūst stiprākas, veselais atbalsta slimo; 20% izliekas, ka nekas nav noticis; 19% gadījumu atzīmēta arī izvēle “attiecības ir uz izjukšanas robežas”, bet 14% secināts, ka attiecības izjūk. Kā raksta kāda atbildētāja: “Mani atbalsta draugs, bet pazīstu slimības dēļ izjukušas ģimenes”. 

Uz jautājumu - Ko darīt, ja slimība izjauc ierasto dzīves ritmu un attiecības?- 69 % atzina, ka onkoloģiskā slimība izjauc ierasto dzīves ritmu un attiecības, un ir jāmeklē palīdzība un atbalsts pie psihoterapeita. 41 % uzskata, ka pašiem viss jāizrunā un jātiek galā saviem spēkiem, gandrīz katrs desmitais jeb 13% no respondentiem atbildēja, ka slimības dēļ nevar sadzīvot un ir jāšķiras. 9% nezināja atbildi, ko darīt, citi atbilžu varianti bija: jāmeklē palīdzība ne tikai pie psihoterapeita, bet arī citur, vai arī jāizliekas, ka nekas nav noticis.

 Psihosociālā rehabilitācija

Tas, ka  tik daudzi respondenti atzīst psihoterapijas nepieciešamību, izskaidrojams, jo anketēšana tika veikta “Dzīvības koks” Facebook lapā, un to galvenokārt aizpildīja psihosociālās rehabilitācijas programmu dalībnieki, kuriem jau ir pozitīva grupu terapijas un individuālās terapijas pieredze. Tomēr speciālistu un jo īpaši psihologu un psihoterapeitu lomu attiecību uzturēšanā krīzes situācijās novērtē arvien vairāk cilvēku. Ja ar pašu spēkiem un zināšanām nepietiek, ir vērts pieteikties  Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” psihosociālās rehabilitacijas programmai “Spēka Avots” -  6 dienu kursam, kurš pieejams ikvienam, kas saskāries ar diagnozi “vēzis”. Tuvāka informācija: www.dzivibaskoks.lv.